Gruzīni par latviešu mantojumu

                            

       2014.gada martā Gruzijas latviešu Biedrība novadīja divas konferences, kurās mūs ar Gruzijas latviešiem iepazīstināja gruzīni, tā sakot – iniciatīva bija gruzīnu pusē. Tas ir rets gadījums mūsu praksē, parasti mēs, latvieši, stāstam gruzīniem par saviem tautiešiem, kuri ir dzīvojuši un strādājuši Gruzijā. Tā mēs stāstījām par mūsu Jūliju Straumi, tā mēs stāstījām par Robertu Kupci. Un tagad ar stāstu par admirāli Teodoru Spādi mūsu priekšā uzstājās Badri Goguadze, bet par farmaceitu Evgeniju Voldeitu stāsta profesors Niko Džavahišvili.

      Admirālis Teodors Spāde savu jūras kara virsnieka karjeru 1914.gadā sāka Melnajā jūrā Krievijas jūra kara flotē Pirmā pasaules kara laikā un viņa bāzēšanās vieta bija Gruzijas ostas pilsēta Batumi. Četros kara gados un Krievijas revolūciju laikā T.Spāde paspēja pakarot Krievijas jūras kara flotē, Ukrainas kara flotē, Gruzijas jūras kara flotē un kopā ar Deņikina armiju 1920.gadā aizgāja uz Konstantinopoli.

     Neskatoties uz karu un revolūcijām T.Spādes dzīvē bija arī romatisks notikums – viņš Batumi pareizticīgo baznīcā salaulājās ar gruzīnieti Nadeždu Švelidze. Latvijā jaunā ģimene ieradās tikai 1922.gadā.

     Badri Goguadze ir nācis ar priekšlikumu – iemūžināt admirāļa Teodora Spādes vārdu Gruzijā. Viņš uzskata, ka Gruzijai nevajag aizmirst, ka šis latvietis ir pielicis roku Gruzijas neatkarīgās valsts jūras kara flotes radīšanā. Viņa plāni ir milzīgi – no Konferences rīkošanas līdz Teodora Spādes vārdā nosauktam kuģim Gruzijas jūras flotē. B.Goguadze domā, ka Teodors Spade ir pelnījis Gruzijas valsts visaugstāko apbalvojumu – Svētā Georga ordeni. Utt.Viņš mums parādīja gruzīnu mākslinieku radītus Teodora Spādes portretus un iepazīstināja ar savu publikāciju par mūsu admirāli žurnālā „Arsenāls”. Gatavojot rakstu par mūsu tautieti arī kaut kādā glancētā žurnālā - par romantisko pāri un viņu mīlestību.

     Protams, Gruzijas latviešu biedrībai šī ziņa bija ļoti patīkama, bet atbalsts šim cilvēkam tomēr ir jāgaida no Latvijas vēstniecības, pirmāmkārtām no Vēstniecības militārā ataše. Mums nav iespēju sadarboties ar Gruzijas armiju, jūras kara floti, ar Kara akadēmiju un līdzīgām instancēm. Mēs varam palīdzēt sagatavot konferenci, varam Rīgā savākt vajadzīgos materiālus, sagatavot publikācijas. Darbu varam darīt savu iespēju robežas. Bet Badri Goguadze lielajiem plāniem visādi ir jāpalīdz.

Runa ir par cilvēku-varoni, par kuru Latvijā zina gandrīz visu, bet kurš ir mazliet aizmirsts, un par cilvēku, par kuru vairāk grib zināt Gruzijā.

      9.martā mūsu priekšā stājās Tbilisi valsts universitātes profesors Niko Džavahišvili, kurš jau diezgan sen pēta Gruzijas-Latvijas attiecības, ir grāmatas autors par šīm attiecībām, un vispār ir liels Latvijas draugs. Šoreiz viņš stāstīja par gandrīz detektīvu vēsturi – viņa vecāki pilsētā Telavi (Kahetija) nesenā pagātnē nopirkuši māju no it kā vācu farmaceita Voldeita. Tīrot māju, Niko ir atradis ļoti daudz dokumentu par šiem Voldeitiem: darba grāmatiņu, autobiogrāfijas tekstus, Otrā pasaules kara laikā izsūtīto Voldeitu dokumentus utt. Un šajos dokumentos melns uz balta ir rakstīts, ka viņi ir latvieši. Par cik Niko Džavahišvili ir vēsturnieks, viņš nevarēja vienaldzīgi izturēties pret šo interesanto mantojumu. Viņš ir sameklējis pirmā Voldeita pēcnācējus, kuru ir daudz, mūsu konferencē vien viņu bija 7 cilvēki. Šie Voldeiti sakarus ar Latviju un latviešiem jau uztver kā kaut ko nereālu, jo visi ir praktiski asimilēti un uzskata sevi par gruzīniem. Kaut uzvārdi viņiem ir vairāk nekā jocīgi, jo uzvārda beigās ir pieaudzēts –dze. Starp viņiem ir arī mana bijusī studente, ir slavena dziedātāja utt.

      Mēs uzaicinājām šos cilvēkus draudzēties ar mums, ja viņiem uz to ir vēlēšanās, un izteicām izbrīnu par to, ka 20 gadu laikā viņi nav pamanījuši mūsu aktivitātes Tbilisi pilsētā. Vairākiem bija jautājumi mūsu Konsulam Uldim Simsonam, kurš arī piedalījās mūsu konferencē un labprāt ar viņiem parunāja.

      Paldies profesoram Niko Džavahišvili par šo negaidīto atklājumu un priecājamies, ka gruzīni interesējas par latviešiem, kuri ir atdevuši savu dzīvi Gruzijai. Profesors atnesa arī publikāciju žurnālā  „Vēsturnieks”, kur viņš ir nopublicājis lielu rakstu par savu iepazīšanos ar latvieti Voldeitu .

Regīna Jakobidze

12.03.2014

Svētdienas skola

      Gatavojoties Ziemsvētkiem, bērni ļoti sadraudzējās, un tad, kad viņus gaidīja panākumi pēc koncerta, bija žēl neturpināt svētdienas skolas stundas.

      Oskars Mickāns, mūsu Biedrības jaunais priekšsēdis, panāca vienošanos ar Latvijas vēstniecību, ka divas svētdienas mēnesī skola var strādāt. Uz šodienu mēs varam rezumēt – ne tikai bērni grib mācīties latviešu valodu, mums pievienojās 5 pieaugušie. Grupa tagad ir liela un diezgan raiba, jo arī bērni nav viena vecuma un ar vienādām zināšanām. Taču auditorijas entuziasms iedvesmo arī skolotāju. Vietas mazliet par maz, tehnikas nav nekādas, ar grāmatām ir problēmas, jo nav tādas, kuru var izmantot veselu mācību gadu kā pamatgrāmatu, meklējam iespējamos tekstus no tām grāmatām, kuras mums ir. Arī ar vārdnīcām mums radās problēmas.

Toties mums ir daudz kas cits – internets, par kura iespējām mūs informēja Latviešu valodas aģentūras darbiniece Aija Otomere, mums ir daži diski ar latviešu valodas stundām. Bet pats galvenais – mums ir griba runāt latviski, mēs mācāmies un mēs iemācīsimies.

     Pagājušajā stundā es parādīju klausītājiem 2007.gadā taisītos plakātus – „labākais bērns pasaulē – mans!”. Ir saglabājušies 6 tādi plakāti. Tagad bērnu mums ir daudz vairāk! Tāpēc es lūdzu visus vecākus: līdz šī gada 1.jūnijam sagatavot jaunus plakātus par katru bērnu. Runa ir par tiem bērniem, kuru plakāti bija un kuri nu jau ir paaugušies, un par tiem bērniem, kuri ir papildinājuši mūsu pulciņu. Dažas ģimenes pa šo laiku jau ir kļuvušas par daudzbērnu ģimenēm. Veiksmi visiem!

Regīna Jakobidze

12.03.2014