Mazliet nokavēts stāsts

   Man gribas pateikt dažus vārdus par Jaunā gada tradīcijām, kuras ir izveidojušās mūsu sabiedrībā. Ziemassvētkus mēs svinam gandrīz vienmēr par agru, Jauno gadu nesvinam vispār, bet Jaunā gada eglītes Tbilisi pilsētā mums vispār nav pieejamas, nav bijis gadījuma, ka kāda valsts vai nevalstiska organizācija būtu uzaicinājusi mūsu bērnus uz svētkiem. Ja aicina, tad uz Tbilisobu, lai mūs parādītu kā kaut ko neparastu priekš Gruzijas, mums jādejo un jādzied. Mēs nepiedalāmies kā notikuma dalībnieki, mūs rāda. Tāpat kā citus dažādu tautību pārstāvjus. Un parasti visus nomāc lidojoši gruzīnu dejotāji un polifoniskās muzikas izpildītāji.

Šāda situācija nomāc un nepavisam negribas piedalīties lai izrādītos, vēl jo vairāk tāpēc , ka mums nav ne deju ansambļa un nav arī kora.

     Bet ir viena neparasta tradīcija, par kuru gribu pateikt – mūs nekad neaizmirst krievu kultūras centrs “Русский клуб” un Gribojedova teātris. Katru gadu mēs saņemam ielūgumus uz Jaunā gada eglīti teātrī, kur ne tikai rāda izrādes, bet dāvina grāmatas un svētku paciņas ar konfektēm un citiem saldumiem. Protams, biļešu nav daudz, šogad bija sešas, bet arī tas ir patīkami. Pie tam Gribojedova teātris tiešām pēc liela remonta ir ļoti skaists, mūsu bērniem reti izdodas papriecāties tādās telpās.

      Gribu parādīt fotogrāfijas no šī gada svētkiem, kurās man izdevās nofotogrāfēt cilvēkus, kuri par mums neaizmirst – Krievu kultūras centra direktoru Nikolaju Sventicki un teātra galveno režisoru Avtandilu Varsemašvili.

Interesanti, vai gruzīnu teātri un klubi nerīko tādas “eglītes”?

Regīna Jakobidze

10.02.2014