Tikšanās.

        Tbilisi viesojas Atis Klimovičs un Sandijs Semjonovs. Visi laipni aicināti uz tikšanos vēstniecībā 1.jūnijā  plkst. 13.00. Tikšanās laika ietvaros, tiks raidīta filmas „Četrreiz katrs viens” un „Gauja. Divreiz vienā upē”

Dokumentālā filma "Gauja. Divreiz vienā upē"

Dokumentālā filma ir turpinājums 1934.gadā uzņemtajai pirmajai latviešu skaņu filmai „Gauja”. Filmas veidotāji ir izpētījuši dzīvi 452 kilometru garajā upes ceļā no Vidzemes augstienes līdz Baltijas jūrai un dokumentējuši dzīvi Gaujas krastos teju 80 gadus vēlāk – 2013.gadā. Filmas veidotāji sev un skatītājiem uzdos mūžseno jautājumu, vai iespējams divreiz iekāpt vienā upē.
Filmas redaktors Atis Klimovičs atklāj: „1934.gadā uzņemtā filma bija iedvesma, atspēriena punkts, lai uzsāktu jaunās filmas izveidi. Ja 1934.gada filmā vairāk tiek atspoguļots ceļojumus pa Gauju no maza strautiņa līdz jūrai, aši paverot durvis uz tuvējiem miestiem un pilsētām, tad šoreiz filma ir par dzīves garšas meklējumiem Gaujas krastos, par cilvēkiem, kas šeit raduši savu dzīves „sāli” un straumi. Laiku gaitā mainījušās Gaujas krastos dzīvojošo cilvēku nodarbes, toties nemainīga ir palikusi pati Gauja – savā tecējumā un mūžīgumā, kā arī latviešu sentiments pret Gauju”.

Šis ir viens no pieciem projektiem, kas guva finansiālu atbalstu Valsts Kultūrkapitāla fonda izsludinātajā Latvijas Televīzijas dokumentālo īsfilmu konkursā „Latvijai 95. Latvija šodien”. Filmas kopējās izmaksas ir 17 tūkstoši latu.

SIA „SKUBA Films” veidotās filmas režisors ir Mārtiņš Grauds, scenārija autori – Atis Klimovičs, Inese Zandere, žurnālisti Sandijs Semjonovs un Gundars Rēders. Mūzikas autors – Raimonds Tiguls. Filma tiks demonstrēta arī Latvijas Televīzijā par godu Latvijas valsts 95 gadu jubilejai.

A. Klimoviča, S. Semjonova, I. Zanderes filmas „Četrreiz katrs viens” TV pirmizrāde

Četri puiši, kuri piedzima un uzauga vienā laikā ar Latvijas valsti, kopā ar to tika ierauti karā, kurā gan valsts, gan cilvēka cerība un cīņa bija palikt dzīvam. Latvijas valsts bija divkārt okupēta. Valsts it kā vairs nebija, bet cilvēki bija. Un šī valsts tobrīd pastāvēja tikai cilvēkos, ikkatrā. Daudzi šo sakarību apzinājās un bezcerīgajos apstākļos, kuros viņi nebija noteicēji, tomēr uzturēja domu, ka cīnās par Latviju.

Lielāko daļu mūža viņi nodzīvoja klusējot par savu pagātni. Tas bija viņu beidzamais lielais zaudējums... Jau pirms tam viņiem jau bija nācies zaudēt savas mājas, savu valsti, savu nākotni - tādu, kādu viņi to bija iecerējuši un iztēlojušies.

Arī šie četri vīri atradās tuvāk nāvei nekā dzīvei, lai gan tolaik bija vēl tik jauni. Tomēr viņus karš nesamala, un katrā no viņiem izdzīvoja un patvērās Latvijas valsts. Viņiem pietika spēka arī pret naidīgo padomju tagadni un trimdas grūtībām noturēties ar cilvēcību, likt lietā savas spējas, strādāt un sagaidīt Latvijas valsts atgriešanos.

Latvija, 2013.
Filmas autori: Sandijs Semjonovs, Atis Klimovičs, Pāvels Širovs, Ainis Kupčs, Inese Zandere.
Producents - Sandijs Semjonovs.
Mūzika - Raimonds Tigulis.

Mazliet par tuvākajiem plāniem.

                      

     Kaut gan mācību gads iet uz beigām, mūsu latviešu valodas skoliņu gaida ļoti intensīvs darbs.Tuvākās 4 nedēļas stunda notiks katru svētdienu – 18. un 25. maijā, 1. un 8. jūnijā. Izlaiduma balli apvienosim ar Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas svinībām – tas nozīmē, ka tas viss notiks 8.jūnijā. Visu notikumu sākums 11.00 un notikuma vieta – Vēstniecība.

     Ir saņemta ziņa no mūsu pagājušā gada partneriem par finansējuma piešķiršanu projektam „Gājputni atgriežas”. Tas nozīmē, ka mūsu Biedrības 10 bērni un 1 pieaugušais brauks uz jauniešu nometni Latvijā.  Nometnes laiks – 13.-17.jūlijs. Grupu vedīs Tata Džaiani, bērnu saraksts pašlaik tiek apspriests, piedalieties.

     Mūsu Oskaram ir izdevies atrast partnerus Latvijā un pie mums brauc 3 jaunieši no biedrības „Trepes”. Viņu uzdevums – mācīt mums latviešu valodu, mācīt mūs dziedāt, spēlēt uz kokles, dejot...Protams – latviskā garā. Pirmā grupa jauniešu no Latvijas ieradīsies 6.jūjijā. Detaļas labāk zin Oskars.

     Vēstniece Elita Gavele iepazīstināja mūsu Valdes locekļus ar plāniem uz septembri. Šie plāni skar arī mūs, jo tur ir runa par divām jubilejām – „Ave Sol!” 20 gadu jubijela, kuru vēstniece piedāvā svinēt 26.septembrī (par to ir stipri jādomā visiem) un 24.septembrī – Jūlija Straumes 140. gadadienu, kuru svinēs Lietiškās mākslas Muzejā, atklajot J.Straumes izstādi.. Bet 25.09  Džansuga Kahidzes muzikālajā Centrā būs liels Latvijas akadēmiskā kora „Latvija” koncerts, uz kuru arī mēs esam aicināti.

      Lūgums ieplānot šos notikumos savā dzīvē

Regīna Jakobidze

17.05.2014

Johana Kristofa Broces izstāde.

      Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere un Gruzijas Akadēmiskās bibliotēkas direktors Iraklijs Garibašvili sagatavoja lielu dāvanu latviešiem un gruzīniem, atklājot 29.aprīlī izstādi „Johana Kristofa Broces (1742 – 1823) Livonijas zīmējumu un aprakstu kolekcija” atklāšanu.

     Tā ir neliela ceļojoša izstāde, kura parāda šī baltu vācieša milzīgo ieguldījumu latviešu kultūras, arhitektūras, etnogrāfijas un vēstures mantojuma saglabāšanā. Sodien eksistē fotogrāfija, video un citi tehnikas brīnumi kā fiksēt mājas, cilvēkus, tērpus, ragavas un citus braucamos daiktus, J.K.Broce to visu zīmēja. Un šodien mēs varam redzēt dokumentus, kuriem ir vēsturiska nozīme, mēs redzam Rīgu, Latviju, cilvēkus un varam spriest, kā viņi izskatījās vairāk nekā divus gadusimtus atpakaļ. Kā teica Direktore, lielo darbu izstādes sagatavošanā ir izdarījis viņas vietnieks Valdis Mazulis. Paldies viņiem visiem par to, ko atveda no tādas tālienes, lai mēs te, Gruzijā satiktos ar savu Dzimteni un varētu priecāties paši un lepoties savu draugu un radu priekšā par mūsu vēsturisko mantojumu.

     J.K.Broce ir ne tikai zīmējis, bet arī rakstījis komentārus saviem zīmējumiem, tā radot vērīgus dokumentus latviešu vēstures mantojuma saglabāšanai. Visi šie apraksti un komentāri ir izdoti grāmatās, kuras arī ir šīs izstādes sastāvdaļa. Protams, tas viss ir uzrakstīts vācu valodā, bet jādomā, ka Latvijas pētniekiem šodien tā nav problēma un jau sen latviešu lasītājiem ir zināms, kas šajos 10 sējumos ir uzrakstīts.

      Pētīt izstādes materiālus ir ļoti interesanti, te var redzēt Rīgas panorāmu – Daugavas labo krastu, kura ir slavena visā Eiropā un kura ir iekļauta Eiropas vēsturiskajā mantojumā, te var redzēt uz šodienu atjaunoto Rīgas pilsētas Domi utt. Varam izpētīt „paši sevi” – tautas tērpos, ļoti skaistās izrotātās kamanās un pat līgojošus savos nacionālajos svētkos. Ļoti neparasti un ļoti patīkami. Es domāju, ka visi, kuri apmeklēja šo izstādi, aizgāja gandarīti un apmierināti.

      Paldies rīkotājiem, saimniekiem un protams, Vēstniecībai, jo bez tās starpniecības mēs netiktu pie ši brīnuma klāt.

05.05.2014

Regīna Jakobidze

Ievērības cienīgā grāmata pie mums – Gruzijā.

     

2014.gada 27.aprīlī Latvijas vēstniecībā Gruzijā notika  grāmatas „Latvieši un Latvija” prezentācija.

      Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra izdotā grāmata no pirmās dienas kļuva slavena ne tikai Latvijā, bet arī tajās valstīs, kur dzīvo latvieši. Bet latvieši, kā mēs zinām, „dzīvo visur”. Četros sējumos ir raksturota latviešu dzīve Latvijā mūsu dienu skatījumā, tās uzrakstīšanā ir piedalījušies vairāk nekā 80 zinātnieku un galvenais – šī milzīgā darba galvenais redaktors ir akadēmķis Jānis Stradiņš, kura autoritāte ir garants, ka mūsu rokās ir augstākās kvalitātes grāmata.

    Grāmatu uz Gruziju atveda  Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, bet galvenais notikumu organizators ir mūsu vēstniece Elita Gavele.

     Prezentācija nav vienīgais notikums – otrdien, 29.aprīlī Tbilisi Valsts universitātes Nacionālajā Zinātniskajā bibliotekā notiks ceļojošās izstādes „Johana Kristofa Broces (1742 – 1823 ) Livonijas zīmējumu un aprakstu kolekcija” atklāsana. Kā teica Direktore, izstādes iekārtotājs ir viņas vietnieks Valdis  Mazulis.

     Viss tas ir fantastiski interesanti mums, Gruzijā dzīvojošajiem latviešiem, un ceram, ka arī mūsu radiem un draugiem.

     Pārsteigums, kuru Prezentācijā   klātesošie uzņēma ar aplausiem, bija fakts, ka Venta Kocere uzdāvināja grāmatu „Latvieši un Latvija” ne tikai Vēstniecībai, bet arī Gruzijas latviešu biedrībai „Ave Sol!”. Mūsu bibliotēka tagad ir kļuvusi bagātāka! Mums ir grāmata, kuru jāsāk lasīt un novērtēt jau katram pašam. Darbs prātam un dvēselei...

     Jāsaka, ka šī it kā parastā svētdiena, kad notiek Svētdienas skolas latviešu valodas stunda, priekš mums bija neparasta. Šī svētdiena kļuva par Dāvanu dienu. No rīta, pirms stundas mūsu Vēstniece mums atdeva Latviešu valodas Aģentūras Dāvinājumu – veselu kasti ar mācību grāmatām, ar pasaku un dzejoļu gramatām, ar diskiem un izdales materiālu, kas bagātina mācīšanās procesu.

    Milzīgs paldies Latviešu valodas Aģentūrai un personīgi Aijai Otomerei, kas organizēja šo materiālu nogādāšanu pie mums! Paldies Vēstniecībai!

Piedāvaju dažas fotogrāfijas no Prezentacijas

Regīna Jakobidze

28.04.2014

Gruzīni par latviešu mantojumu

                            

       2014.gada martā Gruzijas latviešu Biedrība novadīja divas konferences, kurās mūs ar Gruzijas latviešiem iepazīstināja gruzīni, tā sakot – iniciatīva bija gruzīnu pusē. Tas ir rets gadījums mūsu praksē, parasti mēs, latvieši, stāstam gruzīniem par saviem tautiešiem, kuri ir dzīvojuši un strādājuši Gruzijā. Tā mēs stāstījām par mūsu Jūliju Straumi, tā mēs stāstījām par Robertu Kupci. Un tagad ar stāstu par admirāli Teodoru Spādi mūsu priekšā uzstājās Badri Goguadze, bet par farmaceitu Evgeniju Voldeitu stāsta profesors Niko Džavahišvili.

      Admirālis Teodors Spāde savu jūras kara virsnieka karjeru 1914.gadā sāka Melnajā jūrā Krievijas jūra kara flotē Pirmā pasaules kara laikā un viņa bāzēšanās vieta bija Gruzijas ostas pilsēta Batumi. Četros kara gados un Krievijas revolūciju laikā T.Spāde paspēja pakarot Krievijas jūras kara flotē, Ukrainas kara flotē, Gruzijas jūras kara flotē un kopā ar Deņikina armiju 1920.gadā aizgāja uz Konstantinopoli.

     Neskatoties uz karu un revolūcijām T.Spādes dzīvē bija arī romatisks notikums – viņš Batumi pareizticīgo baznīcā salaulājās ar gruzīnieti Nadeždu Švelidze. Latvijā jaunā ģimene ieradās tikai 1922.gadā.

     Badri Goguadze ir nācis ar priekšlikumu – iemūžināt admirāļa Teodora Spādes vārdu Gruzijā. Viņš uzskata, ka Gruzijai nevajag aizmirst, ka šis latvietis ir pielicis roku Gruzijas neatkarīgās valsts jūras kara flotes radīšanā. Viņa plāni ir milzīgi – no Konferences rīkošanas līdz Teodora Spādes vārdā nosauktam kuģim Gruzijas jūras flotē. B.Goguadze domā, ka Teodors Spade ir pelnījis Gruzijas valsts visaugstāko apbalvojumu – Svētā Georga ordeni. Utt.Viņš mums parādīja gruzīnu mākslinieku radītus Teodora Spādes portretus un iepazīstināja ar savu publikāciju par mūsu admirāli žurnālā „Arsenāls”. Gatavojot rakstu par mūsu tautieti arī kaut kādā glancētā žurnālā - par romantisko pāri un viņu mīlestību.

     Protams, Gruzijas latviešu biedrībai šī ziņa bija ļoti patīkama, bet atbalsts šim cilvēkam tomēr ir jāgaida no Latvijas vēstniecības, pirmāmkārtām no Vēstniecības militārā ataše. Mums nav iespēju sadarboties ar Gruzijas armiju, jūras kara floti, ar Kara akadēmiju un līdzīgām instancēm. Mēs varam palīdzēt sagatavot konferenci, varam Rīgā savākt vajadzīgos materiālus, sagatavot publikācijas. Darbu varam darīt savu iespēju robežas. Bet Badri Goguadze lielajiem plāniem visādi ir jāpalīdz.

Runa ir par cilvēku-varoni, par kuru Latvijā zina gandrīz visu, bet kurš ir mazliet aizmirsts, un par cilvēku, par kuru vairāk grib zināt Gruzijā.

      9.martā mūsu priekšā stājās Tbilisi valsts universitātes profesors Niko Džavahišvili, kurš jau diezgan sen pēta Gruzijas-Latvijas attiecības, ir grāmatas autors par šīm attiecībām, un vispār ir liels Latvijas draugs. Šoreiz viņš stāstīja par gandrīz detektīvu vēsturi – viņa vecāki pilsētā Telavi (Kahetija) nesenā pagātnē nopirkuši māju no it kā vācu farmaceita Voldeita. Tīrot māju, Niko ir atradis ļoti daudz dokumentu par šiem Voldeitiem: darba grāmatiņu, autobiogrāfijas tekstus, Otrā pasaules kara laikā izsūtīto Voldeitu dokumentus utt. Un šajos dokumentos melns uz balta ir rakstīts, ka viņi ir latvieši. Par cik Niko Džavahišvili ir vēsturnieks, viņš nevarēja vienaldzīgi izturēties pret šo interesanto mantojumu. Viņš ir sameklējis pirmā Voldeita pēcnācējus, kuru ir daudz, mūsu konferencē vien viņu bija 7 cilvēki. Šie Voldeiti sakarus ar Latviju un latviešiem jau uztver kā kaut ko nereālu, jo visi ir praktiski asimilēti un uzskata sevi par gruzīniem. Kaut uzvārdi viņiem ir vairāk nekā jocīgi, jo uzvārda beigās ir pieaudzēts –dze. Starp viņiem ir arī mana bijusī studente, ir slavena dziedātāja utt.

      Mēs uzaicinājām šos cilvēkus draudzēties ar mums, ja viņiem uz to ir vēlēšanās, un izteicām izbrīnu par to, ka 20 gadu laikā viņi nav pamanījuši mūsu aktivitātes Tbilisi pilsētā. Vairākiem bija jautājumi mūsu Konsulam Uldim Simsonam, kurš arī piedalījās mūsu konferencē un labprāt ar viņiem parunāja.

      Paldies profesoram Niko Džavahišvili par šo negaidīto atklājumu un priecājamies, ka gruzīni interesējas par latviešiem, kuri ir atdevuši savu dzīvi Gruzijai. Profesors atnesa arī publikāciju žurnālā  „Vēsturnieks”, kur viņš ir nopublicājis lielu rakstu par savu iepazīšanos ar latvieti Voldeitu .

Regīna Jakobidze

12.03.2014

Svētdienas skola

      Gatavojoties Ziemsvētkiem, bērni ļoti sadraudzējās, un tad, kad viņus gaidīja panākumi pēc koncerta, bija žēl neturpināt svētdienas skolas stundas.

      Oskars Mickāns, mūsu Biedrības jaunais priekšsēdis, panāca vienošanos ar Latvijas vēstniecību, ka divas svētdienas mēnesī skola var strādāt. Uz šodienu mēs varam rezumēt – ne tikai bērni grib mācīties latviešu valodu, mums pievienojās 5 pieaugušie. Grupa tagad ir liela un diezgan raiba, jo arī bērni nav viena vecuma un ar vienādām zināšanām. Taču auditorijas entuziasms iedvesmo arī skolotāju. Vietas mazliet par maz, tehnikas nav nekādas, ar grāmatām ir problēmas, jo nav tādas, kuru var izmantot veselu mācību gadu kā pamatgrāmatu, meklējam iespējamos tekstus no tām grāmatām, kuras mums ir. Arī ar vārdnīcām mums radās problēmas.

Toties mums ir daudz kas cits – internets, par kura iespējām mūs informēja Latviešu valodas aģentūras darbiniece Aija Otomere, mums ir daži diski ar latviešu valodas stundām. Bet pats galvenais – mums ir griba runāt latviski, mēs mācāmies un mēs iemācīsimies.

     Pagājušajā stundā es parādīju klausītājiem 2007.gadā taisītos plakātus – „labākais bērns pasaulē – mans!”. Ir saglabājušies 6 tādi plakāti. Tagad bērnu mums ir daudz vairāk! Tāpēc es lūdzu visus vecākus: līdz šī gada 1.jūnijam sagatavot jaunus plakātus par katru bērnu. Runa ir par tiem bērniem, kuru plakāti bija un kuri nu jau ir paaugušies, un par tiem bērniem, kuri ir papildinājuši mūsu pulciņu. Dažas ģimenes pa šo laiku jau ir kļuvušas par daudzbērnu ģimenēm. Veiksmi visiem!

Regīna Jakobidze

12.03.2014

Mazliet nokavēts stāsts

   Man gribas pateikt dažus vārdus par Jaunā gada tradīcijām, kuras ir izveidojušās mūsu sabiedrībā. Ziemassvētkus mēs svinam gandrīz vienmēr par agru, Jauno gadu nesvinam vispār, bet Jaunā gada eglītes Tbilisi pilsētā mums vispār nav pieejamas, nav bijis gadījuma, ka kāda valsts vai nevalstiska organizācija būtu uzaicinājusi mūsu bērnus uz svētkiem. Ja aicina, tad uz Tbilisobu, lai mūs parādītu kā kaut ko neparastu priekš Gruzijas, mums jādejo un jādzied. Mēs nepiedalāmies kā notikuma dalībnieki, mūs rāda. Tāpat kā citus dažādu tautību pārstāvjus. Un parasti visus nomāc lidojoši gruzīnu dejotāji un polifoniskās muzikas izpildītāji.

Šāda situācija nomāc un nepavisam negribas piedalīties lai izrādītos, vēl jo vairāk tāpēc , ka mums nav ne deju ansambļa un nav arī kora.

     Bet ir viena neparasta tradīcija, par kuru gribu pateikt – mūs nekad neaizmirst krievu kultūras centrs “Русский клуб” un Gribojedova teātris. Katru gadu mēs saņemam ielūgumus uz Jaunā gada eglīti teātrī, kur ne tikai rāda izrādes, bet dāvina grāmatas un svētku paciņas ar konfektēm un citiem saldumiem. Protams, biļešu nav daudz, šogad bija sešas, bet arī tas ir patīkami. Pie tam Gribojedova teātris tiešām pēc liela remonta ir ļoti skaists, mūsu bērniem reti izdodas papriecāties tādās telpās.

      Gribu parādīt fotogrāfijas no šī gada svētkiem, kurās man izdevās nofotogrāfēt cilvēkus, kuri par mums neaizmirst – Krievu kultūras centra direktoru Nikolaju Sventicki un teātra galveno režisoru Avtandilu Varsemašvili.

Interesanti, vai gruzīnu teātri un klubi nerīko tādas “eglītes”?

Regīna Jakobidze

10.02.2014